|
Atgriešanās pie Dieva
Būs pagājuši jau vairāk kā desmit gadi, kad es izpildīju Kristus pavēli Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. un likos kristīties. Tas notika 1996. gada 2. jūnija svētdienas rītā.
Iepriekšējo dienu pirms kristībām es pavadīju pārdomās, lūgšanās. Man uzmācās šaubas, tāpēc zvanīju Dagnītei... Viņa tad nebija vēl mana sieviņa, mēs pat nebijām sākuši draudzēties. Es zināju, ka viņa ir kristījusies divus gadus atpakaļ un zvanīju viņai. Atklāju viņai savas šaubas, viņa kā mācēja tā tās mēģināja kliedēt, bet labākais, ko viņa izdarīja, bija tas, ka viņa pēc mūsu sarunas vienkārši lūdza Dievu par mani. Dagnīte lūdza Dieva un uzrakstīja dzejoli:
Sper droši soli šo un nebaidies,
Jo zini, ir debesīs tev Tēvs un Dievs!
Sper droši soli šo un nāc!
Vai sirdi vēl tev šaubas māc?
Met šaubas prom, lai sirds tev bīties beidz.
Nāc jaunu ceļu uzsākt steidz.
Sper droši soli šo, lai ūdens pāri līst.
Ar Dievu jaunu dzīvi sākt lai vari.
Lai dzīvei veco ūdens skalo prom,
viss lai pušu plīst.
Tu nešaubies, ej kristīties, tu ej un dari!
Sper droši soli šo, un nebaidies,
Jo zini varens ir Tavs Kungs
un Dievs!
Viņa uzrakstīja šo pantu kopā ar novēlējumu uz kartiņas: Persijam! Šajā skaistajā kristību rīta agrumā vismīļākie novēlējumi no Dagnijas.
Novēlu katram, kas ir nožēlojis grēkus Jēzus Kristus vārdā un piedzimis no augšienes, spert šo soli un iet kristīties! Tu kļūsti par jaunu radījumu, kad lūdz Dievam Jēzus vārdā piedošanu par grēkiem un aicini Kristu ienākt tavā sirdī. Nākamais solis ir kristības.
Draudzē, kurā mēs esam kopš 2004. gada, pirmajā marta svētdienā būs kristības. Tas patiesi ir viens no svarīgākajiem notikumiem kristieša dzīvē, jo ar to tu apliecini pasaulei, ka esi izšķīries sekot Kristum.
Šodien ir mākoņaina ziemas diena - trešdiena, 17. februāris. Es pārlasīju Dagnītes dzejoli un pēc ilgiem laikiem raudāju... Es kādu laiku biju pagriezis Jēzum muguru un atkāpies no Dieva. Cik svētīgi, ka svētdienas dievkalpojumā draudzes mācītājs Ģirts Ašnevics atgādināja par kristībām... Tas mudināja mani ielūkoties man manā kristību dienā dāvātajā Bībelē un izlasīt manas mīļās sieviņas Dagnītes dzejoli. Svētais Gars aizskar manu sirdi un uzrunā, ka ir laiks atgriezties atpakaļ un neturpināt iet savu ceļu. Man pašam personīgi ir laiks atgriezties pie Jēzus, dzīvā Dieva. Man ir laiks nespēlēties ar grēku, lūgt Dievam piedošanu par atkāpšanos, par atkrišanu un atgriezties Kristus žēlastībā...
Dieva vārds saka Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē (Sal.pam. 14,12.). Pirms un pēc kristībām tev būs brīva izvēle, tu vari paklausīt un vari arī nepaklausīt Dievam. Svētīgi ir paklausīt un sekot viņam. Ja tu izdari nepareizo izvēli, tad tev ir nopietns brīdinājums Jo, ja tie, kas pasaules gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums. (2.Pēt. 2,20.) Es izdaru savu izvēli, es vēlos sekot Jēzum, es vēlot kalpot Kristum un dzīvot kristieša cienīgu dzīvi.
Es apliecinu katram, ka Dāvidam ir taisnība, kad viņš vienā no Psalmiem izsaucas Tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas! Stāvēt pie Dieva nama sliekšņa ir labāk nekā mājot bezdievības mājokļos! (Ps. 84,11)
Es no visas sirds lūdzu Dievam piedošanu par šīm dienām, kuras biju izvēlējies pavadīt bez Viņa. Tās atnes tikai sāpes, ciešanas un nemieru.
Katram skan aicinājums atgriezties pie Dieva. Šo svētdienu draudzes dievkalpojumā mācītājs Ģirts Ašnevics atgādināja mums Kristus līdzību par gudrajām un negudrajām (ģeķīgajām) jaunavām. Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. (Mat. 25,1-13.)
Es vēlos būt to starpā, kura lukturos ir eļļa, kura dzīve ir Svētā Gara vadīta. Es nezinu, kad Kristus nāks, bet es vēlos būt gatavs sastapties ar viņu, es vēlos dzīvot tā, lai vienmēr varu sastapties ar viņu. Tāpēc ir svarīgi ņemt vērā līdzības noslēgumā sacītos Kristus vārdus Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. (Mat. 25,13.)
Ja tu nepazīsti Jēzu Kristu, ja Tavi grēki vēl nav piedoti, tad nāc pie Dieva un lūdz Jēzus vārdā, lai Dievs tev piedod grēkus un rada tevi par jaunu radījumu. Jo svētie raksti saka: "...Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības." (Jāņ. 3,3)
Ja tu neesi vēl kristījies, tad ir laiks to darīt: "...Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu." (Ap.d. 2,38.)
Ja tu esi atkāpies no Dieva, tad laiks ir atgriezties. Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās. (2.Pēt. 3,9.) Es attiecinu to pilnā mērā uz sevis, jo Jēzus mūs brīdina: ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā (Mar. 13,3.) Lūkas evaņģēlijā Jēzus norāja Jeruzalemi, ka tā nav atdzinusi apžēlošanās laiku. Atdzīsti to, nožēlo atkrišanu un ej taisnu ceļu. Jēzus vārdi grēciniekam ir ...Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs! (Jāņ. 8,11.) un "...negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks." (Jāņ. 5,14.) Jo Pāvils atgādina Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā. (Rom. 6,23.) Vairs negrēkosim, jo To darait, saprazdami šo laiku, ka jums pienākusi stunda celties no miega. Jo tagad mūsu pestīšana ir tuvāk nekā toreiz, kad kļuvām ticīgi. (Rom. 13,11.)
Persijs Ģederts
Akmens smilšu kastē
Kāds mazs zēns vadīja sestdienas pēcpusdienu spēlējoties smilšukastē. Viņam līdzi bija kaste ar mašīnām, plastmasas spainītis, un spīdīga, sarkana lāpstiņa. Laikā, kad viņš taisīja tuneļus, un ceļus smiltīs, viņš atklāja lielu akmeni tieši smilšukastes vidū. Viņš apraka apkārt tam bedri, un izdabūja lielo akmeni ārā no bedres. Nedaudz pamocījies, viņš stūma akmeni pāri smilšu kastei, izmantojot savas kājas. (Viņš bija mazs puika un akmens bija ļoti liels)
Kad akmens bija aizstumts līdz smilšukastes malai, viņš atklāja, ka nespēj to dabūt pāri smilšukastes malai. Zēns stūma, grūda, cēla, bet tikko likās, ka tūlīt jau būs izdevies, lielais akmens atkrita atpakaļ smilšukastē. Mazais zēns nepadevās, viņš atkal mocījās, stūma, grūda, cēla, bet vienīgais, ko viņš izdarīja savainoja savus mazos pirkstiņus, kad akmens uzkrita uz tiem. Viņš sēdēja ar asarām pilnām actiņām.
Visu laiku zēna tētis uz visu to noskatījās pa virtuves logu. Brīdī, kad zēns sabruka asarās, liela ēna pārgāja pāri smilšukastei. Tas bija mazā zēna tētis. Mierīgi iejautājās: Dēls, kāpēc Tu neizmantoji visu spēku, kas Tev ir pieejams?
Noskumis un ar asarām acīs zēns atbildēja: Bet es izmantoju, tēt! Es izmantoju visu spēku, kas man bija!
Nē, dēls, tētis mierīgi izlaboja zēnu. Tu neizmantoju visu spēku, kas Tev bija pieejams! Tu nepajautāji man palīdzību.
Tajā brīdī tētis pieliecās, pacēla akmeni un izcēla to no smilšukastes.
Vai Tavā dzīvē ir akmeņi, ko vajadzētu izcelt? Vai esi atklājis, ka Tev nav tas, kas vajadzīgs, lai paceltu tos? Ir Kāds, kurš vienmēr ir gatavs mums dot spēku, kas mums ir nepieciešams. Kad Apustulis Pāvils piedzīvoja laikus, kad viņa gars bija salauzts un nebija spēka, viņš teica Korintas draudzei: Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās. (2.Korint. 12:9) Kad mēs esam salauzti garā un mūsu spēks ir beidzies, mēs varam griezties pie mūsu Glābēja, Jēzus.
Vecmāmiņa Rūbija
Esmu māte diviem ļoti springaniem puikām, septiņus un vienu gadu veciem, un dažreiz uztraucos par zēnu nerātnībām glīti sakoptajā mājā. Nevainīgi rotaļājoties, viņi mēdz apgāzt manu mīļāko lampu vai izjaukt rūpīgi radīto kārtību. Šādos brīžos, kad dusmās nekas nav svēts, es atceros, ko iemācījos no savas viedās vīramātes Rūbijas.
Rūbijai ir seši bērni un trīspadsmit mazbērni. Viņa ir maiguma, pacietības un mīlestības iemiesojums.
Reiz Ziemassvētkos visi bērni un mazbērni kā parasti pulcējās Rūbijas mājās. Tieši pirms mēneša Rūbija bija nopirkusi skaistu baltu paklāju - pēc divdesmit piecus gadus ilga "iztiksim ar to pashu veco". Un bija ļoti priecīga par mājīgumu, ko tas piešķīra telpai.
Mans svainis Ārnijs tikko bija izdalījis dāvanas visām krustmeitām un krustdēliem - izcilu mājās sviestu medu no paša dravas. Visi bija sajūsmināti. Bet liktenīgā kārtā astoņgadīgā Šīna nometa savu medus bļodiņu uz vecmāmiņas jaunā paklāja, iztriepa pa visām kāpnēm.
Šīna raudādama ieskrēja virtuvē un metās vecmāmiņas Rūbijas apskāvienos. -Vecmāmiņ, es izlēju medu uz tava jaunā paklāja.
Vecāmiņa Rūbija noliecās, maigi ieskatījās Šīnas asaru pilnajās acīs un teica:- Neuztraucies, mīļumiņ, tu dabūsi vēl medu.
/Linna Robertsone/
Tas nesāp
Šad un tad laipni izturēties - hmm! TAS NESĀPĒJA.
Es pateicu savam vīram, ka viņu mīlu. TAS NESĀPĒJA.
Dēla pusdienu kārbā ieliku zīmītI,
rakstīju, ka viņš ir īpašs. TAS NESĀPĒJA.
Es atvēru durvis sievietei braucamkrēslā. TAS NESĀPĒJA.
Es atstāju pastniekam cepuma kārbu. TAS NESĀPĒJA.
Rindā pie veikala kases es palaidu kādu
sev priekšā. TAS NEBIJA GRŪTI.
Es piezvanīju savam brālim un teicu, ka
man viņš pietrūkst. IZRĀDĀS - ARĪ ES VIŅAM PIETRŪKSTU.
Es aizsūtīju pilsētas mēram vēstuli,
rakstīju, ka viņš savu darbu veic labi. TAS NESĀPĒJA.
Savai saslimušajai draudzenei izvārīju
cāļa zupu. TAS NESĀPĒJA.
Es ar savu meitu uzspēlēju ričuraču. TAS BIJA JAUTRI.
Es pateicos cilvēkam, kurš palīdzēja
man iesaiņot pirkumus. VIŅŠ ATPLAUKA SMAIDĀ.
Savam palīgam piešķīru apmaksātu
brīvdienu. TAS SĀPĒJA TIKAI MAZLIETIŅ.
Es uzspēlēju bumbu ar savu suni. UN JUTOS LABI.
Sievieti, kura neprot braukt ar auto,
ielūdzu pusdienās un uz kino. BIJA PRIEKS PAR SEVI.
Tā ir atklāsme, masāža dvēselei! ES JŪTOS LIELISKI.
Šad un tad laipni izturēties - hmm!
Varbūt darīt tā visu gadu? TAS NESĀP.
/Sendija Īzraina/
Viens no Dieva bērniem
Kādā aukstā brīvdienu vakarā mazs sešus vai septiņus gadus vecs zēns stāvēja skatloga priekšā. Bērnam nebija kurpju, un viņa drēbes bija tīrās skrandas. Jaunā sieviete, kas gāja garām, zēna bāli zilajās acīs varēja izlasīt ilgas. Viņa paņēma zēnu aiz rokas, ieveda veikalā un nopirka zēnam jaunu apavu pāri un jaunu siltu apģērbu.
Kad viņi iznāca ārā, jaunā sieviete teica:- Tagad tu vari iet mājās un tev būs jaukas brīvdienas.
Zēns palūkojās viņā un vaicāja:- Kundze, vai jūs esat Dievs?
Viņa zēnam uzsmaidīja un atteica:- Nē, dēls, es esmu tikai viens no Viņa bērniem.
Zēns tad teica:- Tā jau zināju, ka jums ir kāds sakars.
/Dens Klārks/
"Tu man esi nepieciešams"
Kādā brīnišķīgā dārzā auga lieliska izskata bambuss.
Dārza Kungs to mīlēja vairāk par citiem kokiem. Gadu pēc gada bambuss auga arvien varenāks un skaistāks. Bambuss saprata, ka Kungs viņu mīl un bija laimīgs.
Kādu dienu Kungs, pietuvojies savam iemīļotajam kokam saka: " Mīļais bambus, Tu man esi nepieciešams."
Brīnišķīgais koks jūt, ka ir pienācis brīdis, kura dēļ tika radīts, atbild Kungam ar prieku: "Kungs, esmu gatavs. Dari ar mani, ko vēlies."
Kunga balss bija nopietna: "Lai tevi lietotu man jānocērt tevi."
Bambuss izbijās: "Nocirst mani, Kungs? Mani, skaistāko no kokiem šajā dārzā? Nē,lūdzu nē! Lieto tavam priekam, Kungs, bet lūdzu necērt mani!"
"Mans mīļais bambus, turpināja Kungs, ja nevaru tevi nocirst, nevaru tevi lietot."
Dārzu piepildīja klusums svina smagumā. Pat vējš mitējās pūst.
Lēni bambuss nolieca savu brīnišķo lapu kroni un čukstēja: "Kungs, ja nevari mani lietot bez ciršanas, tad cērt!"
"Mans mīļais bambus, teica atkal Kungs, man ne tikai tevi jānocērt, bet jānogriež arī zari un lapas."
"Apžēlojies par mani, Kungs. Tu iznīcini manu skaistumu, bet atstāj vismaz man zarus un lapas."
"Ja nevaru nogriezt, nevaru tevi lietot."
Saule apslēpa savu seju, kāds taurenītis no bailēm lidoja projām.
Trīcot un aizsmakušā balsī bambuss teica : "Kungs, griez."
"Mans mīļais bambus, man vajag vēl vairāk no tevis, man vajag tevi sadalīt divās daļās un izņemt serdi. Ja to nevaru izdarīt, nevaru tevi lietot."
Bambuss noliecās līdz pat zemei un murmināja: "Kungs, sadali un izņem."
Tā Dārza Kungs nocirta bambusu, nogrieza zarus un lapas, sacirta divās daļās un izņēma serdi. Tad Viņš to nonesa, kur tecēja svaiga strauta ūdens, tuvumā laukiem, kas cieta no sausuma. Uzmanīgi pievienoja pie ūdens iztekas sava iemīļotā bambusa vienu pusi, otru pavērsa uz izkaltušajiem laukiem.
Svaigs,dzidrs, salds ūdens tecēja pa bambusa stumbru un sasniedza laukus.
Tika iestādīts rīss un raža ienācās brīnišķa.
Tā bambuss kļuva par lielu svētību, kaut tika nocirsts un iznīcināts.
Kad bambuss auga kā brīnišķīgi skaists koks, tas dzīvoja tikai pats sev un spoguļojās pats savā skaistumā.
Nogriezts, savainots un pārveidots, kļuva par kanālu, ko Kungs lietoja, lai darītu auglīgu Savu Valstību.
Mēs to saucam "ciešanas"...
Dievs to sauc "Tu man esi nepieciešams..."
Akmens smilšu kastē
Kāds mazs zēns vadīja sestdienas pēcpusdienu spēlējoties smilšukastē. Viņam līdzi bija kaste ar mašīnām, plastmasas spainītis, un spīdīga, sarkana lāpstiņa. Laikā, kad viņš taisīja tuneļus, un ceļus smiltīs, viņš atklāja lielu akmeni tieši smilšukastes vidū. Viņš apraka apkārt tam bedri, un izdabūja lielo akmeni ārā no bedres. Nedaudz pamocījies, viņš stūma akmeni pāri smilšu kastei, izmantojot savas kājas. (Viņš bija mazs puika un akmens bija ļoti liels)
Kad akmens bija aizstumts līdz smilšukastes malai, viņš atklāja, ka nespēj to dabūt pāri smilšukastes malai. Zēns stūma, grūda, cēla, bet tikko likās, ka tūlīt jau būs izdevies, lielais akmens atkrita atpakaļ smilšukastē. Mazais zēns nepadevās, viņš atkal mocījās, stūma, grūda, cēla, bet vienīgais, ko viņš izdarīja savainoja savus mazos pirkstiņus, kad akmens uzkrita uz tiem. Viņš sēdēja ar asarām pilnām actiņām.
Visu laiku zēna tētis uz visu to noskatījās pa virtuves logu. Brīdī, kad zēns sabruka asarās, liela ēna pārgāja pāri smilšukastei. Tas bija mazā zēna tētis. Mierīgi iejautājās: Dēls, kāpēc Tu neizmantoji visu spēku, kas Tev ir pieejams?
Noskumis un ar asarām acīs zēns atbildēja: Bet es izmantoju, tēt! Es izmantoju visu spēku, kas man bija!
Nē, dēls, tētis mierīgi izlaboja zēnu. Tu neizmantoju visu spēku, kas Tev bija pieejams! Tu nepajautāji man palīdzību.
Tajā brīdī tētis pieliecās, pacēla akmeni un izcēla to no smilšukastes.
Vai Tavā dzīvē ir akmeņi, ko vajadzētu izcelt? Vai esi atklājis, ka Tev nav tas, kas vajadzīgs, lai paceltu tos? Ir Kāds, kurš vienmēr ir gatavs mums dot spēku, kas mums ir nepieciešams. Kad Apustulis Pāvils piedzīvoja laikus, kad viņa gars bija salaists un nebija spēka, viņš teica Korintas draudzei: Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās. (2.Korint. 12:9) Kad mēs esam salauzti garā un mūsu spēks ir beidzies, mēs varam griezties pie mūsu Glābēja, Jēzus.
laulība bez sānsoļiem
Žurnālā Ieva lasīju interviju ar divām sievietēm. Viena no viņām intervijas beigās teica šādus vārdus: Es nedomāju, ka ir kāds pāris, kurš laulībā nodzīvojis 20 gadus, un ka vīram vai sievai šajā laikā nav bijuši sānsoļi.
Man ir liels prieks un pagodinājums par to, ka varu teikt: Nav taisnība. Mani vecāki ir nodzīvojuši 40 gadus, un viņiem nav bijuši sānsoļi. Un es zinu vēl ļoti daudz cilvēkus, kuri savā laulībā ir dzīvojuši tikai viens otram. Jūs jautāsiet, vai šie cilvēki nav no citas planētas? Vai tiešām tas ir iespējams?
Nesen man bija iespēja tikies ar diviem brīnišķīgiem pāriem- Alu un Kemu Džeksoniem, kā arī Ilzi un Džonu Vestiem no Amerikas. Šie pāri ir nodzīvojuši laulībā vairāk nekā 30 gadus, un viņi visu šo laiku ir dzīvojuši uzticībā viens otram. Jā, droši vien būtu labi, ja uz žurnālu Ieva varētu aizsūtīt vēstuli ar šo cilvēku domām par laulību. Šo vēstuli rotātu sensacionāls virsraksts : 30 gadi laulībā un neviena sānsoļa
Man bija ļoti patīkami tikties ar šiem cilvēkiem, un man bija arī ļoti svarīgi dzirdēt viņu domas par laulību. Kā tad viņiem ir izdevies nodzīvot vairāk nekā 30 gadus laulībā, un palikt uzticīgiem viens otram?
Un tā- dažas domas par to, kā veidot laimīgu, uzticības pilnu laulību.
Bībele ļoti skaidri runā par laimīgas laulības priekšnoteikumiem:
1. Tuvība, kopības sajūta ( 1.Mozus 18 25)
Laulības mērķis ir būt atbalstam. Laulība ir visaugstākā attiecību forma un laulības mērķis ir savstarpējās attiecības. Sievai un vīram ir jābūt viens otra labākajam draugam. Attiecībās ir jāiegulda laiks. Pavadiet laiku divatā. Mēs nevaram būt cilvēkiem tik ļoti pieejami, lai aizmirstu laulību.
2. Nodošanās ( Mateja 19 : 4,5,6 )
Laulība ir nodošanās mūža garumā. Tas ir paraugs, kam var sekot mūsu bērni un līdzcilvēki.
3. Komunikācija atslēga uz tuvību laulībā. ( Mat. 19:5)
Viņi kļūs viena miesa. Ir vajadzīga dvēseles un prāta satikšanās. Mums ir nepieciešams runāt un klausīties. Amerikā ir izdarīts pētījums, ka pāri tikai 20 minūtes nedēļā pavada sarunās. Tas prasa grūtu darbu, bet sarunas ceļ laulību. Negatīva komunikācija iznīcina laulību.
Atverieties un runājiet viens ar otru. Jūsu dzīvesbiedrs nezin, ko jūs domājat. Ja tu grasies teikt ko sliktu, tad labāk klusē un nesaki to. Runai ir jāceļ un jāstiprina vīru vai sievu.
Klausieties ar atvērtu manieri. Mācaties uzdot jautājumus. Neaizstāvieties. Strīdi rodas tāpēc, ka mēs viens uz otru neklausāmies.
Vārdi, intonācija, žesti, acu kontakts tās ir ļoti svarīgas lietas.
Katram cilvēkam dienā ir vajadzīgi 8 9 pieskārieni lai tas būtu emocionāli vesels. Nekautrējieties apkampt viens otru.
12 ļoti svarīgi vārdi, kuri ir kā atslēga laimīgai laulībai: Man nebija taisnība, man ir žēl, lūdzu piedod man, es Tevi mīlu.
4. Kristus ( Mateja 19: 4 6)
Jēzus Kristus ir atslēga uz pilnību laulībā. Vienīgi Jēzus var uzvarēt manas sirds savtīgumu.
Ģimene ir jebkuras sabiedrības pamatšūna. Mēs nesasniegsim laimīgu laulību, ja tajā neieguldīsim visu savu gudrību, domas un spējas. Process ir tik pat svarīgs cik rezultāts. Lai mūsu mērķis ir vislabākā laulība uz planētas.
|
